Vēsturiski redzes sistēma veidojās, lai novērtētu perspektīvu un reaģētu uz dabiskā apgaismojuma izmaiņām. Mūsdienās lielāko daļu laika fokuss ir vērsts uz objektiem, kas atrodas ne tālāk par pusmetru. Tas noved uz kolosālu struktūru pārslodzi, kurai nav paredzētas dabiskas barjeras.
Viena no galvenajām mūsdienu slodzēm ir HEV starojums — intensīvā "zilā gaisma" no ekrāniem. Tā spēj dziļi iekļūt audos, izraisot gaismas jutīgo elementu priekšlaicīgu izsīkumu. Regulāra šī spektra iedarbība paātrina ar vecumu saistītas izmaiņas un samazina dabisko aizsargājošo pigmentu rezerves.
Asuma samazināšanās, smilšu sajūta un ātrs nogurums ne vienmēr ir neatgriezenisks process. Visbiežāk tas ir tiešs signāls par dziļu strukturālo elementu un mitruma deficītu. Funkciju uzturēšanai ir nepieciešama ne tikai ārēja korekcija, bet arī kvalitatīva iekšējā barošana.
