Pastāv izplatīts uzskats, ka saskarsme ar agresīviem faktoriem nodrošina bioloģisko sistēmu ar "mūža aizsardzību". Iegūtā izturība, kuras pamatā ir specifisku olbaltumvielu (antivielu) ražošana, patiešām darbojas kā atpazīšanas sistēma. Tomēr pētījumi liecina, ka šis resurss nav bezgalīgs: aizsargmarķieru koncentrācija laika gaitā samazinās, un iekšējā vide atkal kļūst ievainojama.
Galvenā aizsardzības līnija ir iedzimtā jeb šūnu atbilde. Atšķirībā no antivielām, kas "gaida" pazīstamu aģentu, šūnu aizsardzība darbojas proaktīvi. T-limfocīti un makrofāgi katru dienu patrulē iekšējā vidē, neitralizējot netipiskas šūnas un nepazīstamus elementus vēl pirms tie spēj izjaukt līdzsvaru.
Taču, lai šis smalkais process darbotos efektīvi, ir nepieciešama nepārtraukta uzturvielu un regulatoru piegāde. Bez pietiekamas hidratācijas, kvalitatīviem taukiem un specifiskiem prohormoniem pat vispilnīgākā sistēma pāriet miera stāvoklī, ļaujot draudiem iekļūt šūnās.
