Iekšējā ekoloģija ir tieši atkarīga no patērētā šķidruma kvalitātes. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka līdzsvara uzturēšanai pietiek tikai ievērot pamata dzeršanas režīmu, nepievēršot uzmanību paša ūdens fizikāli ķīmiskajām īpašībām. Tomēr mūsdienu biofizikas pētījumi ir pierādījuši, ka krāna vai parasts pudelēs pildīts ūdens bieži ir svešs šūnām.
Lai šķidrums iekļūtu šūnas membrānā, piegādātu barības vielas un izvadītu vielmaiņas atkritumus, iekšējām sistēmām jāpatērē kolosāls enerģijas daudzums, lai mainītu tā struktūru, pH līmeni un oksidēšanās-reducēšanās potenciālu (ORP). Šis neredzamais ikdienas darbs izraisa resursu zudumu un rada noguruma sajūtu.
Īstam jeb "biopieejamam" ūdenim piemīt parametri, kas maksimāli atbilst starpšūnu šķidruma īpašībām. Tas uzsūcas uzreiz, neprasot papildu enerģijas patēriņu, un kalpo kā ideāls transports visu vielmaiņas procesu uzturēšanai.
